Degvīna ārstniecisko augu uzlējumi un to dziednieciskās īpašības.

Agrāk, senajos laikos, kad vel nebija izgudroti nekādi tehnoloģiskie aparāti, to laiku alķīmiķiem nebija sevišķu iespēju kā izvērsties medicīnā. Viņi izmēģināja daudz dažādas izejvielas, sākot ar organiskajiem savienojumiem un beidzot pat ar metāliem.
Eksperimentējot ar dažādām dzirām un dzērieniem, viņu uzmanību piesaistīja vīns, un viņi nonāca pie secinājuma, ka viss tā labums slēpjas biezajās, sarkanajās vīna nogulsnēs, kas paliek pāri pēc šķidruma iztvaicēšanas. Tad viņi izdomāja, lai dzērienu iegūtu tīrā veidā, viņi to destilēja, un tika iegūs etilspirts, kam tika dots nosaukums „agua vitae”, kas no latīņu valodas nāk kā „dzīvības ūdens”.
Kā visur citu, tolaik arī Eiropā risinājās karš, un līdz ar to, ka daudz kritušo un cietušo, bija vajadzīga ārstu un ķirurgu palīdzība, un tad arī sāka izmantot šo „dzīvības ūdeni”, kam piemita ārstnieciskas un antiseptiskas īpašības, lai dziedētu un ārstētu ievainotos. Rezultātā, karavīriem, kuru ievainojumi bija apstrādāti ar šo šķidrumu, brūces sadzija daudz ātrāk, un tie izveseļojās ātrāk.
Līdz ar etilspirta antiseptiskajām īpašībām, tam bija arī narkotiska iedarbība. Līdz ar to, seno laiku anesteziologiem savus instrumentus nācās apmainīt pret vieglāku un nesāpīgāku narkotiku, ņemot vērā to, ka senajos laikos šprices vel nebija un pacienti tika iemidzināti, vienkārši tiem iesitot pa galvu ar koka veseri, kas nebija visai drošs paņēmiens, un reizēm arī beidzās letāli.Atklājās arī citas etilspirta labās īpašības. Nelielās devās, tas bija labs asinsvadu paplašinošs, žulti un urīnu dzenošs līdzeklis, organisma spēcinātājs un stimulētājs un ārstniecības augu dziedinošo efektu pastiprinošs līdzeklis.
Vairāk uz mūsdienu pusi, Krievijas aptiekās pārdeva ārstniecības augu tinktūras, kuras krievu cilvēki dēvēja par degvīniem. Tikai vēlāk, uz 20. gadsimta sākumu šādi tika saukts kāds alkoholisks dzēriens, bet tinktūras tika pārdēvētas par „jerofejičiem”.
Mūsdienās ir daudz degvīna un tā atvasinājumu – konjaka, tekilas u.tml. paveidu, tomēr degvīns „Moskovskaja Osobaja, gatavots pēc D. Mendeļejeva receptes, ar savām garšas niansēm joprojām tiek uzskatīts par nepārspētu.
Spirta dziednieciskās īpašības. Ārstniecībā izmanto 70% vai 96% etilspirtu.
Etilspirts ir slavens ar antiseptiskajām un dezinficējošajām īpašībām. Etilspirts ir izmantojams arī kā pretdrudža līdzeklis.
Spirta attīrīšana un aromatizēšana. Vienkāršākais paņēmiens spirta attīrīšanai mājas apstākļos ir tā filtrācija. Par filtriem var izmantot dažādus materiālus, bet visefektīvākā ir aktīvā ogle. Pirms filtrācijas spirtu vajadzētu atšķaidīt ar ūdeni. Pēc filtrācijas, spirtā vairs nebūs dažādi nevajadzīgi piemaisījumi kā saucamais „fūzelis” un citas vielas.
Ir zināms, ka sasaldētam un pēc tam atkausētam degvīnam ir maigāka garša. Šo faktoru nosaka pēdējais attīrīšanas paņēmiens – izsaldēšana (noteiktā temperatūrā ūdens, ko satur spirts, pārvēršas ledū, reizē uzsūcot nederīgos piemaisījumus, arī „fūzeli”, kas spirtam piešķir nepatīkamu piegaršu un smaržu. Sasalstot ūdens sakrājas uz trauka sienām, jānogaida, kamēr ūdens sasalst, bet spirts jāizlej no trauka, neļaujot ledum izkust).
Spirta garšas uzlabošanas noder tā aromatizēšana. Tam der apiņi. Apiņi pievienoti spirtam, pilnībā novērš „fūzeļa” piegaršu. Līdzīgs ir dabīgais bišu medus. Spirta aromatizēšanai var izmantot arī dažādus augus, augļus, ogas un garšvielas.

Ārstniecības augu tinktūras, uzlējumi, izvilkumi un novārījumi. Augu tinktūras agrāk dēvēja par degvīniem, un tās pārdeva aptiekās, tāpat kā mūsdienās. Augu valsts izejvielu izvilkumi, uzlējumi un novārījumi spirtā vai degvīnā iedarbojas uz organismu efektīvāk nekā augu ūdens ekstrakti. Pēc iedarbības tinktūras iedala – tonizējošās, sāpju remdējošās, nomierinošās un stimulējošās. Ir tādas, kas veicina asins sarecēšanu, regulē sirdsdarbību, ietekmē asinsvadu tonusu un pārtrauc iekaisumu procesus iekšējos orgānos un locītavās.
Pirms tinktūras pagatavošanas, ārstniecisko izejvielu sasmalcina, ieliek stikla traukā un aplej ar spirtu vai degvīnu. Pēc noturēšanas spirta izvilkumus izkāš, vai izejvielu atstāj trauka dibenā, jo no tā dziednieciskā vērtība palielinās.

Turpinājums sekos.

raksta avots www.bar.lv

Moderni kanžas aparāti,

rektifikācijas kolonnas,

spirta raugi

www.kandža.lv

Uz 10 litriem 40% spirtotā šķīduma, ja stiprāks, vajag atšķaidīt līdz 40% -  pie šiem grādiem labāk attīrās.
Ņem divas ēdamkarotes kalcinētās sodas (Na2CO3) (ja soda pārtikas, tad dubulti , bez kalniņa, izšķīdini 200 ml ūdens.
Citā glāzē izšķīdini 200ml  kālija permanganātu  (KMnO4) ( 1.0-1.5 grami)
No sākuma lej sodas šķīdumu, samaisi, tad ielej permanganāta šķīdumu, samaisi.
Izšķīdini divas tējkarotes kaustiskās sodas (NaOH) 200 ml ūdens  (vispirms sākuma (NaOH) , tad pievieno ūdeni!)
Pēc 20 min pēc pirmiem diviem šķīdumiem pievieno (NaOH) šķīdumu.
Gaidi kamēr nogulsnējas.
Dekantē,nofiltrē vismaz caur marles & vates filtru..
Obligāti pārdzen otreiz, vēlams jau atšķaidītu līdz 10 % ,un, ja pēc otreizējas dzīšanas atšķaidīsiet līdz 25-30% un izlaidīsiet caur ogles filtru un tad vēlreiz atšķaidīsiet līdz 10%, pievienosiet garšvielas, augļus, zāļu tējas(kombinācijas izvēle -  gaumes jautājums ) un pārdzīsiet 3 reizi ,tad gatavo atšķaidīsiet līdz 40-45% ar labu mīkstu ūdeni un mazliet pasaldināsiet ar cukura vai labāk -  medus sīrupu , dabūsiet produktu, reālu produktu!

Tātad:
(Na2CO3)   1.0-1.2 g uz litru kandžas
(KMnO4)      0.1-0.6g uz litru kandžas
(NaOH) 1.3-1.5 g uz litru kandžas ?

Jebkura alkohola pārmerīga lietošana mēdz izraisīt zinamas blakusparādības. Ar dažādiem paņēmieniem var padarīt organisma cīņu ar saindēšanos vieglāku. Publicējam Māra Krūmiņa rakstu par šo tēmu.

Līgo svētki, protams, nav paredzēti tam, lai nežēlīgi piedzertos, tomēr pēc tiem regulāri nākas redzēt sagurušus cilvēkus, kurus moka briesmīgais paģiru sindroms.

Vieni sūdzas, ka nekā stiprāka par alu pat mutē neesot ņēmuši, bet nelaime tā, ka Jāņu naktī taču nedrīkstot gulēt, un tamdēļ tas miestiņš aplam daudz savācies. Citi līdz īstai svinēšanai nemaz nav tikuši, jo jau riktēšanās laikā sākuši pārbaudīt, vai ciemiņiem galdā liekamais šņabis nav mazliet ieskābis… Slikti ir gan vieniem, gan otriem, bet pats sliktākais –

Brīnumlīdzekļa nav un nebūs

“Man tā arī nav izdevies atrast efektīvu līdzekli pret paģirām un sāk likties, ka tāda nemaz nav. Ja, protams, atskaita pašnāvību,” – šie vārdi tiek piedēvēti britu gleznotājam Frēnsisam Beikonam, kurš, kā jau Īrijā dzimis vīrs, zināja, ko runā, un, šķiet, nebija tālu no patiesības.

“Internetā jūs varat atrast visdažādākās receptes, sākot ar aspirīnu un banāniem un beidzot ar Vegemite un ūdeni, tomēr zinātniski nav pierādīts, ka kāda no tām patiešām būtu universāls un ietekmīgs līdzeklis,” izdevumā British Medical Journal raksta amerikāņu speciālisti Reišela Vrīmena un Ārons Karols. Sadarbībā ar Plimutas (Lielbritānijā) Medicīnas skolas darbiniekiem viņi veikuši eksperimentus ar brīvprātīgajiem, testējot veselu virkni medikamentu, kurus to ražotāji reklāmas klipos liela uz nebēdu. Rezultāts ir prognozējams. Nedz propranolls, nedz tropisterons, nedz toldenamskābe, nedz antipohmelīns (RU-21), nedz vesela kaudze citu līdzekļu, kurus pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu reklāmās būtu pieņemts dēvēt par “patentētiem brīnumlīdzekļiem”, pacientu (un kā gan citādi lai dēvē cilvēkus, kuri saindējušies ar alkoholu) stāvokli būtiski neuzlaboja. Jā, arī, paldies dievam, nepasliktināja, tomēr mediķi norādījuši, ka aptuveni tādus pašus rezultātus izdevies sasniegt arī kontrolgrupā, kuras dalībniekiem tika izsniegtas placebo jeb nekaitīgu zāļu tabletes. Interesanti, ka zinātnieki šādā veidā pārbaudījuši arī tautas līdzekļus, un ko gan jūs domājat – cilvēks, kurš uz paģirām bija nobaudījis gardu Asiņaino Mēriju (ar 50 gramiem šņabja), juties akurāt tāpat kā tas, kura Mērijai šņabi bija piemirsies pieliet.

Speciālistiem ir arī itin skaidrs, kādēļ vienas zāles pret paģirām izstrādāt nav iespējams. Nelaime tāda, ka paģiras ir vesela gūzma slimības simptomu visdažādākajās kombinācijās – vienus visvairāk nomoka galvassāpes, citiem streiko kuņģis, vēl citiem vislielākās raizes sagādā nervu darbība. Paģiru izpausmes ir atkarīgas ne tikai no cilvēka individuālajām īpatnībām un tā, ko un cik daudz viņš iepriekšējā vakarā maisījis, bet pat no vietas, kur notikusi dzeršana (piemēram, izredzes iedzīvoties galvassāpēs strauji pieaug gadījumos, kad ilgāks laiks pavadīts pamatīgi piepīpētā telpā), vai ēdmaņas, kas lietota tās laikā (vēdergraizes var būt izskaidrojamas ar tādu uzkodu lietošanu, kuras nu nekādi neiet kopā ar attiecīgo alkohola veidu). Žurnālam Membrana pāris krievu zinātnieki puspajokam, pusnopietni sacījuši, ka teorētiski varētu piemeklēt brīnumlīdzekli, taču tad viņiem skaidri jāzina, ko, cik lielos daudzumos un ar kādiem laika intervāliem lietojis attiecīgais cilvēks, un pēc tam individuāli viņam jāizstrādā zāles. Šādam uzdevumam neviens, protams, nav gatavs, tāpēc vienīgais, ko var ieteikt speciālisti (atskaitot, protams, mērenības ievērošanu svinību laikā) – lietot konkrētus medikamentus vai tautas līdzekļus pret katru no paģiru simptomiem atsevišķi.

Jānovērš dehidratācija

Pirmais simptoms, kas liecina, ka vakardien vismaz pāris drinki bijuši absolūti lieki, ir izteikta slāpju sajūta (saukta arī par kaltenbrunneru). Organisma dehidratācija ir viens no alkohola lietošanas neizbēgamajiem pavadoņiem. Kā izdevumam LiveSciene.com stāstījis Eksteras universitātes speciālists Edzards Ernsts, alkohols cilvēka organismā izraisi virkni ķīmisku reakciju, kas pastiprina nieru darbību un noved pie lielāka urīna daudzuma izdalīšanās. Vienkāršoti sakot – lai cik daudz šķidruma jūs arī uzņemsiet, vēl vairāk izčurāsiet, un no tā izbēgt nav iespējams. Starp citu, diezgan aplams ir uzskats, ka no rīta pašsajūta būs labāka, ja starp kokteilīšiem iedzers kādu tīra ūdens glāzi – tas nelīdz, ja nu vienīgi tādā ziņā, ka iedzertais ūdens aizņem zināmu vietu kuņģī un tajā vairs nepietiek vietas kaut kam stiprākam…

Toties ūdens var palīdzēt jau pēc alkohola lietošanas – mediķi iesaka pirms gulētiešanas iedzert vismaz glāzi parastā ūdens, un atgādina, ka prātīgi cilvēki pirms došanās pie miera rokas stiepiena attālumā nostutē kādu burku vai vismaz krūzi ar ūdeni, vai minerālūdens pudeli. Ļoti noderīgs ir minerālūdens ar sāļu vāju saturu, kas palīdzēs ne tikai novērst dehidratāciju, bet arī atjaunot sāļu līdzsvaru organismā. No rītiem noderīgas ir dažādas svaigi spiestas sulas, arī veikalā nopērkamā tomātu sula, daži mediķi iesaka piparmētru tēju ar medu – tā palīdzēs arī normālas sirdsdarbības atjaunošanai. Ūdeni ieteicams lietot ne tikai iekšķīgi, bet arī ārīgi – kārtīga novannošanās pavisam noteikti uzlabos pašsajūtu, jo vismaz noskalos no ādas tās indes, kuras organisms jau pats būs izvadījis. Tikai jāraugās, lai vanna nebūtu pārāk karsta –

tas jau tā alkohola nomocītajai sirsniņai var izrādīties liktenīgi. Pēc ūdens procedūrām svētīgi atkal mazliet nosnausties (protams, ja nav steigšus jākopjas uz darbu), bet pēc tam kādu laiku pastaigāties svaigā gaisā. “Pats drošākais līdzeklis pret paģirām ir laiks,” sarunā ar Reuters uzsver Britu medicīniskās padomes speciālists Gajs Retklifs, kurš iesaka paģiru skartajiem vienkārši tās izgulēt.

Jānomierina galva un kuņģis

Ar organisma dehidratāciju saistītas arī galvassāpes, kas bieži vien novērojamas paģiru gadījumos – alkohola lietošanas ietekmē asinsvadi ir sašaurinājušies, un nu jādara kaut kas, lai tos atkal paplašinātu. Tieši šā iemesla dēļ kā viens no līdzekļiem tiek minēta pavisam banālā uzlāpīšanās, kuras noderīgumu atzīst pat daudzi mediķi. Tomēr cilvēkam jābūt apveltītam ar zināmu gribasspēku, lai paģiru lāpīšana nepārvērstos ilgstošā plostā.

Tāpēc labāk galvu mēģināt nomierināt ar kādiem bezalkoholiskiem līdzekļiem, piemēram, aspirīnu vai analgīnu. Rietumvalstīs pret galvassāpēm parasti tiek izmantots paracetamols, kas atšķirībā no aspirīna tik ļoti nekairinot kuņģa sieniņas. Ar kuņģi vispār jābūt ļoti uzmanīgam, jo pēc kārtīgas iedzeršanas tas kļuvis ļoti jutīgs. Tradicionāli paģiru pavadoņi ir nelaba dūša, griešanās sajūta kuņģī, un ko gan citu var gribēt, ja organismu saindējuši spirta sašķelšanās produkti – metanols, acetaldehīds, skābes, fūzeļa eļļas. Tie kavē glikozes un dažādu barības vielu izstrādāšanos, tāpēc krītas cukura līmenis asinīs, novērojams vitamīnu un elektrolītu trūkums, kas noved pie drebelīguma, koncentrēšanās spēju zuduma un vieglas aizkaitināmības –

cilvēks ļoti nervozi reaģē uz strauju apgaismojuma maiņu un trokšņiem. Lai tiktu vaļā no šīm sajūtām, būs derīga kāda nomierinoša tabletīte.

Pret nelabu sajūtu kuņģī pirmām kārtām lietojama aktivētā ogle – droši var cirst iekšā vismaz sešas tabletes. Krievu mediķi atzīst, ka nekādas vainas nav arī nošpai, bet briti iesaka tādu līdzeklī kā Clotam. Alkohola līmeni organismā var samazināt ar C vitamīna palīdzību –

ne jau velti viens no populārākajiem tautas medicīnas līdzekļiem ir gurķu sālījums (vai pat marināde) vai skābētu kāpostu sula. Ja tās pie rokas nav, var izlīdzēties, alus kausā izspiežot vesela citrona sulu, pielejot ūdeni un pieliekot kādu kripatu medus. Šādas dziras palīdz aizturēt organismā šķidrumu un līdzsvarot sāļu un elektrolītu daudzumu, no kā savukārt ir atkarīgs impulsu nodošanas ātrums no smadzenēm uz muskuļiem. Tiem, kuriem nav problēmu ar kuņģi, zarnu traktu vai sirdi, noderēs veikalos nopērkamais alkazelcers vai alkoprims, var pat izšķīdināt ūdenī pāris tabletes aspirīna vai citramona (ja tāds vēl kaut kur dabūjams). Glikoze ar askorbīnskābi domāta tiem, kuriem nav cukura diabēta – aptiekās nopērkamās tabletes itin labi var aizstāt vīnogas.

Vajag paēst

Lielai daļai paģiru skarto cilvēku no rīta nav ne mazākās vēlmes skatīties uz ēdienu, nemaz nerunājot par to, ka kaut ko varētu apēst. Taču tas ir akūti nepieciešams – mediķi uzskata, ka īpaši noderīgas ir karstas zupas (piemēram, harčo), bet, ja neko tādu nav iespējams iedabūt iekšās, būtu gudri saņemties vismaz uz kādu tasi buljona. Taču vēl labāk ņemt piemēru no britu futbola faniem vai mūspusē nereti sastopamajiem dzērājtūristiem, kuri dienu sāk ar pamatīgām brokastīm, kurās dominē ceptas olas un bekons. Alkohola lietošanas rezultātā organisms zaudē ievērojamu daudzumu kālija sāļu, tāpēc vēlams lietot produktus, kuru sastāvā ir šis elements – kartupeļi, žāvētas aprikozes, banāni, jau pieminētie skābētie kāposti un gurķu sālījums. Mediķi iesaka lietot arī skābpiena produktus – biezpienu, kefīru (ne vairāk kā kādus 300 gramus) vai jogurtu, bet aptiekā iegādāties B vitamīnu kompleksu, jo šie vitamīni ir viens no svarīgākajiem organisma gremošanas sistēmas elementiem.

Dažiem, it sevišķi ne īpaši spēcīgu paģiru gadījumos, palīdz kafija. Taču tas var būt koks ar diviem galiem – kofeīns, protams, uzmundrina, taču ir zināms, ka kafija ir diurētiska un pārāk lielos daudzumos atkal var novest pie organisma dehidratācijas. Interesanti, ka daži speciālisti iesaka kafijas vietā dzert Coca-Cola, atgādinot, ka šis dzēriens savulaik (1868. gadā) tika radīts tieši kā līdzeklis pret paģirām. Citi speciālisti gan kategoriski neiesaka tā darīt, norādot, ka Coca-Cola sastāvā esošā gāze tikai lieki kairinās kuņģi. Tāpēc tās lietošana atkarīga no katra cilvēka organisma īpatnībām.

Receptes ekstrēmistiem

Paģiras, iespējams, nav tik senas kā pati Zeme, taču cilvēkiem ar šo problēmu nācies saskarties jau tūkstošiem gadu – pēc tam, kad pirmo reizi tika saraudzēta kāda alkoholiska dzira un mūsu tālie senči konstatēja, ka tās lietošana uzlabo garastāvokli un uztur jautrību. Tāpēc nav pārsteigums, ka gadsimtu gaitā dažādās pasaules malās izstrādāti tūkstošiem recepšu pret paģiru sindromu.

Senajiem grieķiem, piemēram, viss bija ļoti vienkārši – viņi bija pārliecināti, ka no paģirām glābj pavisam vienkāršs pētersīļu vai seleriju vainags. Turklāt to nemaz nevajadzēja ēst – pietika ar to, ka vainags banketa laikā ir galvā. Senās Romas vēsturnieks Plīnijs Vecākais savukārt rakstījis, ka šādos rītos nav nekā labāka par divām jēlām apoga olām. Citas šo laiku receptes – ceptas auna plaušas vai pelni, kas radušies, dedzinot bezdelīgu knābīšus. Mazliet vienkāršāk bijis senajiem babiloniešiem, kuru recepte vēstījusi – jāsajauc, jāsaberž un vīnā jāieber piecu dažādu augu sēklas, pēc tam vīns jāizdzer bez izgaršošanas. Mazliet izskatās pēc tās pašas vecās labās velna izdzīšanas ar belcebulu, kurā sēklām atvēlēta tikai uzmanības novēršanas loma. Ēģiptes faraoni, kuriem skābēšanas māksla, šķiet, bijusi sveša, paģiru rītos sukājuši iekšā vārītus kāpostus.

Britu karalienes Elizabetes I laikos par universālu līdzekli pret paģirām savukārt uzskatīti vīnā izmērcēti jēli zuši, vēlāk zušu vietā izmantotas vardes, bet 19. gadsimtā Britu salās izplatīts dzēriens paģiru rītos bijusi piena glāze, kurai pievienota karotīte pelnu no kamīna skursteņa. Un kāpēc gan ne – tā pati aktivētā ogle vien jau ir. Krievzemē, kuras iedzīvotāji lepojas, ka paģiru ārstēšanas ziņā viņiem neesot līdzīgu, cara Pētera I laikā bijis tāds dzēriens kā vzvar – mūsdienās par tā tuvāko analogu varētu uzskatīt kompotu, kas vārīts no žāvētiem augļiem. Pētera I laikā kā līdzeklis pret paģirām izmantoti arī paši prastākie velteņi jeb vaļenki. Nē, no tiem neko ēdamu negatavoja, vienkārši neatkarīgi no laika apstākļiem bija jāuzvelk velteņi, kas sildīja kājas un paplašināja asinsvadus. Taisīts arī īpašs strebeklis, kas tā arī saucies – pohmeļje –

un sastāvējis no sīkos gabaliņos sakapātiem gurķiem un vārītas liellopu gaļas, kas bagātīgi aplieta ar gurķu sālījumu, etiķi un apkaisīta ar pipariem.

Ne mazums interesantu līdzekļu sastopams arī mūsdienās. Puertorikāņi, piemēram, pret paģirām cīnās, ierīvējot padusēs citronu, un brits Gajs Nikolss pat patentējis šo līdzekli, īpaši norādot, ka svarīgs ir ierīvēšanas virziens – ja dzīvojat ziemeļu puslodē, tas jādara pulksteņa rādītāja virzienā, ja dienvidu puslodē – pretēji tam. G. Nikolss gan neskaidro, kādēļ tā.

Vāciešiem un skandināviem paģiru rīta kroņa ēdiens ir marinēta vai sālīta zivs (parasti siļķe), kas bagātīgi apkaisīta ar sīpoliem un aplieta ar krējumu, majonēzi vai pat jogurtu. Turklāt tā tiek noskalota ar pāris krūzēm alus, un visiem ir labi – organisms ticis pie ūdens (95% no alus taču ir ūdens), bet sāļi neļauj tam pamest ķermeni. Norvēģi savukārt iecienījuši saldo krējumu – lai cik pretīgi tas izklausītos, paliela krūze šā treknā produkta kārtīgi izoderē kuņģi – tāpat kā britiem tik tradicionālā auzu putra.

Francūžu knowhow ir kārtīgs sīpolu zupas šķīvis, bet itālieši no rītiem mēdz mieloties ar spageti un tomātu mērci – bez gaļas vai sīpoliem. Taizemē rīta ēdiens ir vietējā asā zupa, Ķīnā īpašā cieņā ir ženšeņa novārījums (tas gan tiek lietots teju vai visos dzīves gadījumos) vai sarkanā tēja. Eiropietim labāk, šķiet, būtu nedzert kopā ar mongoļiem, jo tie no rīta vislabāko apsvērumu vadīti var piedāvāt tomātu sulu, kurā peld marinēta auna acs.

Tātad izvēles iespējas ir, un atliek tikai mēģināt, kura no šīm receptēm piemērota konkrēti jums. Bet vēl labāk ņemt vērā jau minētā daktera E. Ernsta teikto: “Paģiras nozīmē, ka jūsu organisms lūdzas, lai jūs pārtrauktu ar to veikt varmācīgus eksperimentus.

Māris Krūmiņš, NRA.

Klāt rudens ar skaistu laiku un bagātu ābolu ražu.

Jāsāk gatavot jēlkalvadosu (jeb ābolu kandžu)!

Tehnoloģija vienkārša:

Ābolu degvīns

20 litri ābolu sulas, 2 kg cukura, raugs Cobra 6 vai Cobra Pure.
Ābolus sasmalcina un izspiež sulu, pievieno cukuru un raugu. Siltā vietā raudzē, pēc tam nosēdina, novelk no nogulsnēm un destilē.

70% stipru alkohola šķīdumu lejam ozolkoka muciņā uz vismaz 2 gadiem, pēc tam šķaidam līdz vajadzīgajam stiprumam un lietojam.

Ja nav muciņas, līdzīgu rezultātu var sasniegt ar ozola “čipsiem” vai ozola mizu.

Aparatūra destilēšanai šeit:

www kandža.lv

Ķiršu degvīns

kandža no ķiršiem

20 kg ķiršu, 2 kg cukura, 200 gr rauga.
Ķiršus atbrīvo no kauliņiem, saspaida, pievieno cukuru un izšķīdinātu raugu. Raudzē vidēji siltā telpā un pirmās divas dienas periodiski izmaisa. Izņemtos kauliņus sasmalcina, pēc brāgas norūgšanas pievieno tai un destilē. Var iegūt 8 litrus laba degvīna.

Raudzēšanai labak izmantot speciālos raugus, tos var atrast seit:

www.kandža.lv

Beidzot tecinās KATRĀ mājā un katrā trešajā dzīvoklī. Un neindēsies ar kontrobandas spirtu, jo zinās, kas tajā dzirā dzīvo!

Un ja vēl neslinkos un tecinās no Latvijas graudiem un kartupeļiem, arī valstij kāds nodoklis atlēks, jo no kontobandas jau atlec tikai tik, cik korumpētie ierēdņi pēc tam veikalā iztērē.

Smalki, skaisti un praktiski aparāti šeit:

www.kandža.lv

Diskutējot par grozījumiem likumā par akcīzes nodokli, kas paredz šogad palielināt nodokli alkoholam, Saeimas deputāts Ainārs Šlesers (PLL) aicināja ieviest «sauso» likumu.

Foto: Ieva Čīka/LETA

Viņš norādīja, ka tad, ja šis likums tiek uzskatīts kā cīņa pret alkoholu un tā mērķis ir panākt, lai cilvēki mazāk lietotu alkoholu, «tad es aicinātu valdību nākt ar vēl radikālāku priekšlikumu un piedāvāt ieviest «sauso» likumu. Man kā nedzērājam būs ļoti viegli atbalstīt jūsu priekšlikumu, ja valdība ar šādu priekšlikumu nāks»

Viņš sacīja: «Jo es uzskatu, ka alkohola lietošana nav nepieciešama katram cilvēkam. Bet ja vairākums uzskata, ka alkohols tomēr ir vajadzīgs un nav gatavi balsot par sauso likumu, tad skatīsimies realitātei acīs,» skaidrojot, ka pēdējo divu gadu laikā, ievērojami palielinot akcīzes nodokli alkoholam, kopumā iekasētie nodokļi ir samazinājušies.

«Un ja mēs tagad iesim vēl tālāk un vēl palielināsim nodokļus, sakot, ka mēs gribam iekasēt vairāk, tad mēs jau a apriori zinām, ka vairāk nodokļu nebūs. Tad ir jāņem par pamatu tas priekšlikums, ka mēs gribam cīnīties par veselīgu sabiedrību. Bet tad mēs arī nonākam pretrunā. Jo mēs taču zinām, ka šodien ēnu ekonomika jau tuvojas 40 procentiem. Un tas nozīmē to, ka tieši alkohols ir viena no tām precēm, kuru pērk nelegālajā tirgū visvairāk,» tā Šlesers.

Šlesers uzrunā sacīja: «Mēs zinām, cik izplatīta ir kontrabandas prece. Mēs zinām, cik daudz ir «krutkas» un cik daudz kandža tiek tecināta. Mēs zinām to, ka lielākā daļa cilvēku, kuri mirst un iet bojā no alkohola lietošanas, ir tieši tie, kas lieto nelegālo alkoholu. Tad šajā gadījumā, ja jūs neatbalstāt sausā likuma ieviešanu, lai alkohols tiek aizliegts vispār, tad nevajag runāt par to, ka caur nodokļu palielināšanu šeit mēs palielināsim ieņēmumus. Man šķiet, ka tas, ko mēs palielināsim, tas ir, ēnu ekonomiku un nelegālā tirgus daļu.»

Šlesers uzskata, ka tad, ja mērķis ir palielināt ieņēmumus, nebūtu jāpalielina šie nodokļi, bet, ja mērķis ir cīnīties par veselīgu sabiedrību, vajag ieviest «sauso» likumu un «izbeigt šo problēmu saknē».

Kāpjot tribīnē otrreiz, Šlesers turpināja: «Es ceru, ka ja mēs šo jautājumu varētu tā kārtīgi izdebatēt, iespējams, Saeimas vairākums teiktu, ka vismaz atšķirsimies no igauņiem, lietuviešiem un pārējiem, aizliegsim alkoholu un tad mēs zināsim: jebkura alkohola pudele Latvijas tirgū tiks uzskatīti par nelegālu. Un tad būs viegli to apkarot.»

Pārpublicēts no “Apollo”

Kandža vai šņabis – kas bija pirmais? Alkoholisko dzērienu izcelsmes vēsture pasaulē

Dati par pirmo brūvēto dzērienu nāk no Mezopotāmijas, kur cieņā bija dateļpalmu vīns. Arī senie ēģiptieši mīlēja iedzert, par ko liecina kaut vai fakts, ka tieši viņi bija tie, kas izgudroja pirmos salmiņus, lai dzertu alu, kas saturēja kviešu sēnalas. Arī viņu rakstos vietām ir minētas sociālās problēmas, kas radušās sakarā ar alkohola reibumu, tātad viņiem nebija gluži sveša atpūta iedzerot.

Līdzīgs pierādījums ir atrodams Babilonas – vienas no senākajām kultūrām, rakstos, kur uz māla plāksnēm ir aprakstītas precīzas alus pagatavošanas receptes. Babilonieši jau savā laikā prata pagatavot 20 dažādas alus šķirnes. Viņi bija arī tie, kas vienā no pirmajiem datētajiem pasaules likumiem bija iekļāvuši arī regulējošus noteikumus krogiem. Alus, kas tika ražots tajā laikā, bija ar olbaltumvielām un ogļhidrātiem bagātīgs dzēriens, to izmantoja kā vērtīgu uzturproduktu. Ir pieņēmums, ka apiņi, kas mūsdienās ir universāla alus ražošanas komponente, bija jau pazīstami babiloniešiem 9.-8. gs. p.m.ē. Eiropā apiņus sākotnēji izmantoja kā ārstniecības augus, galvenokārt garšas uzlabošanai, bet ar laiku tie kļuva par neatņemamu alus brūvēšanas sastāvdaļu.

Daudzi arheologi uzskata, ka no vīnogām raudzēti vīni ir bijuši cilvēkiem pazīstami jau vairāk kā 10 tūkstošus gadu, bet tādi dzērieni kā alus un medalus pat vēl senāk. Vēsturnieki pieņem, ka antīkās klejotāju ciltis iemācījās gatavot alu no graudiem un ūdens daudz senāk nekā pagatavot maizi. Dokumentēti pierādījumi par alkohola izstrādājumu ražošanu un patēriņu ir atrodami ķeltu, sengrieķu, vikingu, ēģiptiešu un babiloniešu rakstos. Alkohols arī ietilpa pārtikas klāstā, ko senie ēģiptieši apglabāja kopā ar aizgājēju. Visas šīs agrīnās civilizācijas audzēja miežus, pastāv pieņēmums, ka tikai alus raudzēšanas mērķim.

Kad senie grieķi un senie romieši kļuva par vienām no lielākajām pasaules civilizācijām, to dzērienu klāstā blakus vīnam parādījās dzērieni, kas tika bagātināti ar augu valsts produktiem, piemēram, skujām, pienenēm, piparmētrām un vērmelēm.

Senie romieši pielūdza vīna dievu Bakhu, senie grieķi pielūdza to pašu dievu, tikai sauca viņu par Dionīsu. Pielūgšana parasti izvērtās par milzīgu orģiju, atrodoties diezgan smagā alkohola apsēstībā. Grieķu literatūrā bieži vien tiek minēta negausīgā dzeršana un tās radītās veselības un sociālās problēmas. Ir saglabājies dokuments, kurā Cēzars uzsauc tostu savam karaspēkam pēc Rubikonas šķērsošanas, kas aizsāka Romas Pilsoņu karu. Tieši romiešu leģioni bija tie, kas ap 55. gadu p.m.ē. ienesa alu Ziemeļeiropā. Arī Vecajā Derībā tiek minētas daudzas atsauces par to, ka alkohols bija svarīga daudzu ebreju rituālu sastāvdaļa, tādēļ tika nosodīta pārmērība tā lietošanā un panākta spēcīga sociālā kontrole.

Līdz ar lauksaimniecības attīstību attīstījās raudzēšanas un destilācijas procesa tehnoloģijas, bija iespējams uzkrāt vairāk nepieciešamo izejvielu. Ap 800 gadu p.m.ē. Ķīnā un Indijā attīstījās destilēto alkoholisko dzērienu ražošana, bet līdz Eiropai šī tehnoloģija nonāca tikai 11. gs.

Pravietis Muhameds aizliedza alkohola lietošanu, lai nošķirtu savus sekotājus no kristiešiem un jūdaistiem, un arī mūsdienās alkohola lietošana musulmaņu valstīs ir aizliegta. Arī budisti un hinduistu bramini atturas no alkohola lietošanas. Taču daudzās citās senajās reliģijās alkoholiskie dzērieni bija neatņemama sastāvdaļa, lai pielūdzēji sasniegtu nirvānu

Taču alkohola nozīmīgums nekad nav aprobežojies tikai ar mistisko sfēru. Viscaur savas attīstības vēsturei alkohols ir ticis lietots vairāku sociālu iemeslu dēļ, piemēram, naida mazināšanai, drosmes vairošanai cīņas laikā, noslēdzot līgumus, svinot svētkus, risinot mīlnieku ķīviņus, uc. Viduslaiku Eiropā alkohols tika pielietots praktiskiem mērķiem – tautas medicīnā un kā efektīvs konservants.

Alkohola atkarība un tās radītās problēmas nav nekas jauns pasaules praksē. Kā tas ir redzams, jau senajām kultūrām bija labi pazīstamas tā graujošās spējas. Tomēr, izņemot musulmaņu valstis, kur reliģiskie apsvērumi pastāvīgi to stimulē, vairums alkohola aizlieguma mēģinājumu ir cietuši fiasko un tikuši atcelti jau pēc pāris gadiem. Milzīgā dzeršanas popularitāte Eiropas valstīs liecina par to, ka ideja par alkohola lietošanas aizliegumu nav guvusi pietiekamu atbalstu. Skandināvijas valstis ir mēģinājušas normēt alkohola patēriņu, lai ierobežotu alkoholismu, taču panākumi šim solim nav bijuši īpaši efektīvi.

Līdz Viduslaikiem alkohola patēriņš aizvien turpināja palielināties, un Viduslaikos normāla parādība bija, ka klosteros tika brūvēts alus, ko dzēra gan mūki, gan arī tas tika tirgots iedzīvotājiem. Iemesls, kādēļ mūki tik lielu vērību pievērsa alus brūvēšanai, bija vēlme papildināt savas pieticīgās maltītes ar garšīgu, uzturvielām bagātīgu dzērienu, īpaši gavēņa laikā. Tā kā šķidruma uzņemšanu gavēnis neregulēja, tad alus vienmēr bija atļauts. Vēsturnieki ir konstatējuši, ka katrs mūks dienā drīkstēja izdzert līdz 5 litriem alus.

Līdz Viduslaikiem alus brūvēšana bija parasts sieviešu pienākums, jo to uzskatīja par pārtikas produktu. Vēlāk ģimenes tradīcijas pamazām pārvērtās organizētā ražošanā, un mājas brūži pārtapa par krogiem, traktieriem un tavernām, uzņemot ceļotājus un svētceļniekus. Alus palika gandrīz jebkuras kultūras svarīgāko sastāvdaļu lokā, kaut arī neizdevušos raudzēšanu vai destilāciju cilvēki saistīja ar nelabo spēku iejaukšanos. Līdz ar Viduslaiku izskaņu lielākajā daļā Eiropas un pasaules aktīvi tika pilnveidota raudzēšanas un destilēšanas māksla.

Šī māksla turpināja pilnveidoties arī Renesanses laikmetā, kad alus brūvētāji bija vieni no pirmajiem, kas dibināja ģildes, kurās pieredzējuši meistari apmācīja savus mācekļus, nododot amata prasmi no rokas rokā. Renesanse pasaules vēsturē ir iegājusi ne tikai kā mākslas un kultūras, bet arī zinātnes attīstības laikmets. Tika izgudroti dažādi uzlabojumi, kas atviegloja alkohola ražošanu, tostarp termometrs, kas ļāva daudz precīzāk izstrādāt un realizēt alkoholisko dzērienu ražošanas algoritmu. Attīstoties tehnoloģijai, kļuva iespējams ražot destilētu spirtu, un tādējādi iegūt vēl tīrāku un stiprāku alkoholu. Dažādās valstīs attīstījās “nacionālie” dzērieni – Krievijā – vodka, Skotijā – viskijs, Meksikā – tekila, Grieķijā – ouzo, Itālijā – strega un sambuka, un desmitiem citu dzērienu, kas vēl līdz pat mūsdienām ietilpst mūsu priekšstatos par attiecīgo valsti.

Nemieru laikā Amerikā koloniju iedzīvotāji pievērsa mazu vērību alkohola atkarībai un grādīgie dzērieni kļuva par vienu no komercijas stūrakmeņiem. Pirmais nopietnais un efektīvais mēģinājums regulēt alkohola patēriņu bija Pilsoņu kara laikā, taču vēlāk sociālie apstākļi mazināja šo kontroli, kā rezultātā alkohola patēriņš pieauga, sasniedzot pat vēl lielākus apmērus.

Agrīna atturības kustība izveidojās Amerikā federālistu starpā, visdedzīgākais šīs idejas aizstāvis bija Bendžamins Rašs (Benjamin Rush), darba “Pētījums par alkoholisko dzērienu ietekmi uz cilvēka prātu un miesu” (1785) autors. Viņš propogandēja atturību un ieteica priekšroku dot raudzētajiem, nevis destilētajiem dzērieniem. Šīs agrīnās atturības kustības galvenais ierocis bija cilvēku pārliecināšana, jo kongresmeņu mēģinājums aplikt destilēto alkoholu ar nodokli izraisīja “Viskija nemierus” (1794). Šajā laikā alus brūvēšanas industrija bija visienesīgākā no visām alkohola ražošanas nozarēm. Augstais konkurences līmenis alus brūvētāju starpā spieda viņus sākt nodarboties ar mazumtirdzniecību un tirgot izlejamo alu krogos.

Lielbritānijā 19. gadsimta 30-tajos gados alkoholisms bija ļoti plaši izplatīts, ko lielā mērā sekmēja nācijas straujā industrializācija. Atturības kustība, kas atbildēja ar prettriecienu, panāca, ka tūkstošiem dzērāju atteikties no alkohola un iesaistījās tajā, taču nekad kā risinājums netika minēts pilnīgs alkohola aizliegums. Vēlāk Pirmā Pasaules kara laikā Anglijas premjerministrs Deivids Loids Džordžs (David Lloyd George) mēģināja panākt šo aizliegumu, taču viņš tika pārliecināts to nedarīt, jo tas draudēja ar plašiem tautas nemieriem tā jau kritiskajā situācijā. Tā vietā tika ieviestas vieglās alus šķirnes un aizliegums iegādāties alkoholu vairumā, kas kara beigās jau panāca atbilstošu rezultātu – alkohola patēriņa ievērojamu samazināšanos.

Bēdīgi slavenais “Sausais likums”, kas juridiski pamatojās uz ASV valdības pieņemtajiem 18. grozījumiem ASV Konstitūcijā (Volstedas grozījumiem), ir vispopulārākais mēģinājums 20. gs. aizliegt kādu atkarību radošu vielu. Tā mērķis bija samazināt alkohola patēriņu, ierobežojot legālās dzērienu ražošanas, izplatīšanas un pārdošanas iespējas. ASV, atņemot darbības licenci alus brūvētājiem, spirta destilētājiem, vīndariem un pārdošanas licenci gan alkoholisko dzērienu vairum-, gan mazumtirdzniecībai.

“Sausā” likuma pirmsākumi meklējami jau 19. gs. atturības kustībā, toreizējais ASV kulturālais klimats bija labvēlīgs šādas idejas pieņemšanai, turklāt tā sasaucās ar tobrīd populāro uzskatu par pašuzlabošanos. Pirmais aizlieguma likums tika pieņemts Mainā 1851. gadā, tam sekoja līdzīgi likumi vēl 12 štatos. Pēc 18 gadiem tika izveidota Nacionālā Aizlieguma partija, kas pirmo reizi ieguva atbalstu un tika ievēlēta Pārstāvju Palātā 1890. gadā.

Līdz 1906. gadam kustība attīstījās, ko uzturēja galvenokārt protestantu vidusšķira. Attīstoties pilsētām aizvien saasinājās atšķirības starp laucinieku un pilsētnieku dzīvesveida īpatnībām, ko laucinieki uztvēra kā noziedzības un netikumības perēkli. Attīstoties industrijai, darba devēji pastiprināti sāka pievērsties alkohola ietekmei uz viņu darbaspēka efektivitāti. Minētie faktori kopā ar pagaidu likumu par graudu izmantošanu tikai pārtikas vajadzībām Pirmā Pasaules kara laikā noveda pie “Sausā” likuma pieņemšanas 33 štatos līdz 1920. gadam.

“Sausā” likuma aizstāvjiem bija divu veidu viedokļi – viena grupa uzskatīja, ka ir jāveic izglītojošais darbs kopā ar aizliegumu, lai gadu trīsdesmit laikā iesakņotu sabiedrībā “skaidrības” ideju. Otra grupa uzstāja uz ļoti agresīvu aizliegumu, ar mērķi izskaust alkohola krājumus valstī. Pēc 1920. gada neviena no grupām nespēja realizēt savus mērķus. Izglītības reformas piekritēji nespēja gūt atbalstu kampaņai, par kuru tie sapņoja, bet aizlieguma piekritēji nespēja pārliecināt valdības ierēdņus par pastiprinātas kampaņas uzsākšanu pret alkoholisko dzērienu piegādātājiem.

Šis likums viegli tika ieviests laucinieku vidū, bet lielajās pilsētās attīstījās nelegālā alkohola ražošanas, ievešanas un pārdošanas industrija, kontrabandas alkohols lielos daudzumos tika ievests pāri Meksikas un Kanādas robežām, kā arī nelegāli importēts no Karību salām. Kad muitas ierēdņi aktīvāk sāka kontrolēt robežas, kontrabandisti ķērās pie jaunām alkohola iegūšanas metodēm. Aptiekās pret receptēm bija pieejams medicīniskais spirts, receptes tika masveidā viltotas. Tāpat tika attīrīts denaturētais spirts, kas bija ķīmiski apstrādāts ar indīgām vielām, lai padarītu to nelietojamu cilvēkam, bet tika legāli izmantots tehniskajās nozarēs. Attīstījās arī kandžas ražošana. Kontrabandisti veidoja organizētus karteļus, kas ievērojami apgrūtināja viņu pieķeršanu un sodīšanu, turklāt ierēdņu korupcija šajā laika posmā zēla un plauka. Pamazām karteļi palielinājās, sāncensības rezultātā to skaits arvien samazinājās, vara un nauda koncentrējās dažu cilvēku rokās. Pazīstamākais no tiem bija Als Kapone, kura ienākumus viņa aresta brīdī lēsa ap 60 miljoniem dolāru gadā. Kad 1933. gadā “Sausais” likums tika atcelts, organizētās noziedzības sindikāts mainīja darba profilu un pievērsās tādām nozarēm kā narkotiku tirdzniecība, azartspēles, prostitūcija, augļošana, šantāža – tās ir sfēras, kuras viņi kontrolē vēl līdz šai baltai dienai.

Vislabākais pierādījums “Sausā” likuma efektivitātei ir alkohola patēriņa dinamika tā darbības laikā un pēc tam. Fakti rāda, ka jau pirmajos gados pēc šī likuma pieņemšanas alkoholisko dzērienu patēriņš bija tikai aptuveni 30% no sākotnējā līmeņa, kas bija pirms grozījumu stāšanās spēkā. Patēriņš pieauga pēdējos “Sausā” likuma gados, jo palielinājās alkohola kontrabanda un jaunā amerikāņu paaudze pārkāpa šo likumu. Taču sākotnējo alkohola patēriņa līmeni ASV sasniedza ilgu laiku pēc “Sausā” likuma atcelšanas 1933. gadā.

^{(Adaptēts no The History of Alcohol www.ephedrina.org , www.ttb.gov). Ar atļauju pārpublicēts no http://www.neatturiibnieki.pit.lv}

Kandžas dzinējus var iedalīt trīs kategorijās:

1) komercdzinējs – parasti divu vīru grupa, kurā pirmais atbild par pārtikas tehnoloģiju un otrais par taru, mucām, kannām, pudelēm, korķiem un loģistiku līdz segmentētajam klientam, šo vīru recepte balstās uz reģionā pieejamajiem atgriezumiem, lētas izejvielu bāzes un inovācijām (pulveri, brāķētas krāsvielas, galdniecības lakas un šis tas no mājsaimniecības ķīmijas – Rechtel), lietojot šo mantu jārēķinās ar maksimālo ekonomisko ieguvumu – stabils pālis par minimālu laika un naudas patēriņu, sekas – sūdīgas (bet tam nav nozīmes, jo attiecības jau izjukušas un seksa nav),

2) zaļais sābris – individuālists, aktīvs lauku iedzīvotājs, minimāls sekss, labilas attiecības stabilā legālā ietvarā. Parasti ir radinieks vairākiem citiem cilvēkiem. Viņa prieks un laime ir izmantojot senču metodes un mazliet zemnieciskās izdomas radīt dzērienu, kuru stumt galdā visos svarīgos godos, tādējādi radot no sevis lokālas nozīmes zīmolu. Šad tad pats dzer. Sakarā ar pasūdīgo vieglo un smago spirtu atfiltrēšanu, manta veido violetu degunu ilgstošā lietošanas laika periodā. Sākotnēji lielās galvassāpes nomaina apradums un viegls, lēni gaistošs domāšānas apsīkums. Garša mēdz būt samērā laba un ja neskaita netīrās rokas un traukus radīšanas procesā manta ierindojama kā tikai – samērā indīga,

3)DIY cross industry expert – jeb “gribu pamēģināt”. Pamatā pilsētnieks, kurš emigrējis no laukiem, alkstot atgriezties caur alkohola prizmu savās saknēs uzsāk dažādus hobijus. Sakarā ar slikto izejvielu un trauku bāzi, ražošanas telpu trūkumu, rezultāts parasti iznāk tik ļoti nebaudāms un indīgs, ka galu galā tas ir nekaitīgs aiz tā, ka tiek izliets kopējā notekūdeņu kolektorā. Vai arī daļēji izstrādāts dzēriens, kurš organismu pārvērš bioreaktorā ar tam sekojošo caureju un vieglu izbīli. Attiecības labas, korektas, tomēr labam seksam traucē pastāvīgā sapņošana par kaut ko cēlu.

Jox

Īsumā par raugiem Saccharomyces cerevisiae -tiem ir vairākas rases, un katrai rasei ir savas īpšības. Parastos destilētājus, kas izmanto cukurus visvairāk interesē divas īpašības, tās būtu invertēšanas spēja, kas cukuru(saharozi) sadala glikozē un fruktozē, jo raugs saharozi nepārstrādā etilspirtā un otra tā ir rauga sēnes spēja pārstādāto glikozi un fruktozi pārveidot etilspirtā un kā blakusproduktu ogļskābajā gāzē.

Turbo raugiem bez lielas tolerances pret spirta daudzumu brāgā ir liela invertēšanas spēja un tajās paciņās arī ir sabalansēta barības vielu piedeva.

To visu var panākt arī no parastā maizes rauga(ar toleranci pret % grūtāk ,bet nav neiespējami).

Maizes raugs parasti sastāv no divām Saccharomyces cerevisiae sugām, viena kas intensīvi veido ogļskābo gāzi,lai maizīte celtos, izstrādājot maz spirta un otra ,kas ir audzēta uz cukuriem, parasti melases un ir gatava sniegt ,mums to ko gribam tātad CH3CH2OH . Par invertēšanas spējām maizes rauga izgatavotāji nerūpējas, jo maizniekiem un konditoriem to nevajag.

Tātad ko mēs darām!!!

Paredzva – 50 l ūdens 10 kg cukura ,300 g presēts raugs un diamonija fosfāts ap 30g ,vai citas minerālvielas,kas ietilpst diamonijfosfāta sastāvā.

Ņemam 40 l ūdens un 2 kg cukura 300 g rauga un visas barības vielas(ūdenim jābūt sākotnēji ar lielu skābekļa koncentrāciju, vai jāpielej tējkarotē olīveļļas rauga vairošanai, (starpsienu membrānu izveidei) vajadzīgas polinepiesātinātās vai polipiesātinātās taukskābes , vienmēr aizmirstu, ko raugs veido/sintezē no skābekļa vai var iegūt tieši no extra-virgin olive oil,ūdens temperatūra jāuztur 29°-31° 12 stundas, pēc 12 stundām pievienojam pārējo cukuru un ūdeni jau sajaukta sīrupa veidā.

Ko mēs iegūstam?!

Pirmkārt, mēs raugu nešokējam ar lielu cukura koncentrāciju un ļaujam tam adoptēties, otrkārt, pa 12 stundām savairojas raugs kura daudzums ir adekvāts tam ja sākotnēji Jūs būtu ielicis 1.5 kg, tātad 5 reizes vairāk, treškārt, tas, kas ir savairojies ir dzīvesspējīgs,tā ir jauna paaudze, nevis vecie sapresētie pensionāri, nezinkurkārt,tā jaunā paaudze ir izaugusi, sķeļot saharozi glikozē un fruktozē, tātad invertētspēja ir krietni lielāka nekā sākotnējam raugam. Šīs jaunās paaudzes vairs nevarēs šoķēt ar cukura koncentrāciju. Rezultātā – maksimāls spirta iznākums,minimāls rūgšanas laiks, vidēji 3.5-4 diennaktis (Man ir gadījies pat 50 stundas, var sasniegt 30 un 24 stundas), minimāls piejaukumi brāgā, tātad arī gala produktā, tātad produkta kvalitāte —>labāka veselība—> ilgāks mūžs labā kvalitātē, laika ekonomija, līdzekļu ekonomija-raugs arī naudu maksā.

Papildus ieteikumi- brāgai sākotnēji pievienot B vitamīnus(dabīgus,vai domātus injekcijām), mazliet citronskābes (tējkaroti uz 50 l),temperatūru uzturēt visu procesu 30°, sadrupināt selgas cepumiņu, (nenomocīs putas, kuras dažreiz lien kā trakas), intensīvi pārmaisīt 2 reizes diennaktī (izvada lieko CO2 , kas aizturas brāgā un bremzē rūgšanas procesu), un izmantot ieteikumus kas aprakstīti traktātā par kandžas attīrīšanu, nostādināšana, dekantācija, bentonīts, degazācija, destilēšana ar frakciju atlasi u.t.t.

Copyright © 2010-2020 Guntars Lauders /GUXONS/ All rights reserved.Rakstā iespēju robežās saglabāts autora orģinālteksts.

Destilatori un rektifikācijas kolonnas kvalitatīvai destilācijai šeit:

www.kandža.lv